Ūdens un veselība
Ūdens tipi pa to izmantošanas sfērām
AKNAS
Ja mums no ārpuses būtu jānovēro tāds dzīvībai svarīgs mūsu ķermeņa orgāns, kā aknas, tad mēs ieraudzītu to nevienlīdzīgo cīņu ar agresoriem alkoholiskiem dzērieniem, kafiju, tēju, koka-kolu un mūsu balasta tamlīdzīgām lietām. Mēs varētu ieraudzīt, kādā veidā stipras iedarbības neorganiskās ķīmiskās vielas (kas ūdens saturā ir dabiskā veidā vai tiek speciāli pieliktas) mūsu iekšējiem orgāniem izdara nelabojamu kaitējumu. Patiešām, ne arvien cilvēki jāvaino par ūdens nelabvēlīgu ķīmisko sastāvu. Pati daba dažkārt mēdz būt nelabvēlīga cilvēkam un vinnē sacensībās ar cilvēkiem ūdens "bagātināšanā" ar veselībai nelabvēlīgiem papildus komponentiem.
AKMEŅI
Tomēr akmeņu izvietojums nav mums tik svarīgs. Neatkarīgi no vietas, kur akmeņi veidojas, to parādīšanās procesu mediķi uzskata par slimību. Saskaņā ar manu dziļo pārliecību, šo procesu vienmēr izsauc pārtikas nesabalansētais sastāvs ar skābu produktu pārsvaru. Mūsdienu pilsētnieka diēta sastāv galvenokārt no šiem produktiem, kas uz organismu izdara toksisku iedarbību. Akmeņu veidošanās procesu veicina dažādi neorganiskie minerāli, kas ir cilvēku lietotā dzeramā ūdens sastāvā. Papildus negatīvie faktori tie ir uzņemamās sāls pārpilnība, un arī vaskveidīgās vielas holesterīna (piesātinātu tauku) masveida izgulsnēšanās asinsvados, kas ir nospiedošam vairākumam cilvēku. Neveselīga nesabalansēta diēta noved pie toksīnu veidošanās, no kuriem atbrīvoties organisms nav spējīgs. Toksīni izgulsnējas mikroskopisku kristālu veidā, kas pakāpeniski izaug līdz akmeņu izmēriem. Liktenīgu lomu spēlē no pirmā skata nevainīga viela, kas praktiski ir jebkura dzeramā ūdens sastāvā kalcija karbonāts. Šis neorganiskais minerāls ar citu līdzīgu vielu līdzdalību aktīvi tiek iesaistīts akmeņu veidošanās procesā. Ciets ūdens bez pārtraukuma piegādā "būvmateriālus" karbonātus, bet par "cementa rūpnīcu" kļūst organisma dzīvībai svarīgi orgāni. Starp pacientiem, kurus es kā dietologs esmu novērojis, bija ļoti daudz cilvēku, kam akmeņi bija žultspūslī. Un vairumā gadījumu man izdevās viņus izārstēt, nenosūtot uz operāciju. Lieta bija tāda, ka, neatlaidīgi ievērojot manas ārstēšanas sistēmas noteikumus, notiek organisma iekšējo rezervju mobilizācija. Organisma vispārējais stāvoklis uzlabojas, ļenganie audi iegūst elastību, kas veicina visu žultsakmeņu dabisku izvadīšanu caur kopējo žults vadu un tievajām zarnām. Par saviem akmeņiem mani bijušie pacienti ir aizmirsuši uz visiem laikiem.
ARTRĪTS
Un kārtējo reizi es pasvītrošu, nebaidoties atkārtoties: es patiesi esmu pārliecināts par to, ka jebkura artrīta pirmais iemesls ir ar neorganiskiem minerāliem piesātināta cieta ūdens lietošana un arī nesabalansēta diēta, par kuras rezultātu kļūst skābes kristālu formēšanās, kas uzkrājas kustīgajās kaulu savienojumu vietās. Lietu padziļina arī mazs kustīgums. Ļaujiet man atgādināt banālu patiesību: katrai parādībai jābūt savam iemeslam.
FOTOSINTĒZE
Tikai spēcīgajiem dabas spēkiem ir ļauts ar dzīvā augā notiekošā fotosintēzes procesa palīdzību inertos neorganiskos minerālus pārveidot par organiskiem, kurus cilvēks var izmantot paša dzīvības uzturēšanai. Nereti nākas sastapties ar termina "minerālsāļi" lietošanu attiecībā uz organisma minerālvielām. Tas ir galīgi nepareizi, par cik parastajā sadzīves izpratnē par sāli cilvēki izprot tikai zināmo galda sāli, t.i. neorganisko nātrija hlorīdu, kuru tādēļ viņi uzskata par praktiski visu pārtikas produktu neaizvietojamu komponentu. Vēlreiz pasvītrošu: izmaiņām, kas fotosintēzes procesā notiek ar visiem minerāliem, ir principiāls raksturs. Tieši minerālu pārstrāde, ko izpilda augi, padara tos par izmantojamiem cilvēka organismam. Arī pati par sevi atsevišķu minerālu ķīmiskā analīze vai izņemšana no komplicētām vielām noved pie dzīvo audu sagraušanas. Saprotams, no ķīmiķa viedokļa organiskie un neorganiskie tie ir viens un tas pats. Bet pastāv efemers un mūsdienu zinātnē līdz galam neizprasts spēks, kuru mēs saucam "dzīves enerģija". Tā piemīt tikai dzīvām būtnēm un pamet tās nāves momentā. Dzīves enerģija tā ir īpaša veida substance, to nevar izdalīt laboratorijas apstākļos, izmantojot kondensācijas vai ekstrahēšanas procesus. Bet neizzinātais un neparastais tas vēl nenozīmē neeksistējošo. Mums ir jāmācās no dabas, bet nav jāatraida tas, kas neiekļaujas kabineta zinātnes parastajos rāmjos. Pie tādām dabas parādībām jāpieskaita arī dzīves enerģija, un mums mūsu pašu veselības veicināšanas praktiskajiem mērķiem ir jāatzīst tās eksistence. Minerālelementu iedalījums organiskajos un neorganiskajos ir acīmredzams fakts, un cilvēka ķermenī ir jābūt tikai organiskajiem minerāliem. Tie ir dzīvā organisma kopuma sastāvdaļa, tie piedalās visās izmaiņās, kuras to pavada no dzimšanas līdz nāvei. Skeleta organiskajam kalcijam, organiskajai dzelzij, kas ir sarkano asinsķermenīšu sastāvā, organiskajiem nātrijam un kālijam, kas ir asins seruma sastāvā, ir sakārtota struktūra un noteikts dzīves laiks, to klātbūtne organismā ir funkcionāli pamatota. Tomēr organisma ķīmiskais sastāvs ir mainīgs lielums, molekulu elektromagnētiskās saites pakāpeniski novājinās, kas ievērojamā pakāpē ir atkarīgs no to fizioloģiskās aktivitātes. Citiem vārdiem, organismam vajag pastāvīgi atjaunoties, bet patērēto, savas funkcijas izpildījušo minerālvielu apjomam ir jāatjaunojas uz svaigo rēķina. Tieši šī iemesla dēļ ne mazāk par pusei no Jūsu pārtikas tilpuma jāsastāv no dzīviem produktiem, pirmām kārtām no svaigiem augļiem un saknēm. Dzīves enerģijas šī slepenā un neizzināmā spēka samazināto rezervju atjaunošanai tie ir nenomaināmi.
DZELZS
Organiskā dzelzs ir nenomaināma hlorofila un hemoglobīna veidošanai. Pateicoties savai spējai aktīvi piesaistīt skābekli, dzelzij organiskajā pasaulē ir vissvarīgākā loma, tā ir nenomaināma dzīvajā dabā notiekošajos matērijas pārvēršanās fundamentālajos procesos. Šos procesus sauc par vielu apriti vai metabolismu. Augi, tai skaitā arī koki, neorganisko dzelzi saņem no augsnes un to pievada lapām, kur dzelzs piedalās hlorofila, kas ir atbildīgs par augu zaļo krāsu, graudu veidošanā. Dzelzs un hlorofila saturs ir nepastāvīgs lielums, auga dažādās daļās tas nav vienāds. Piemēram, kāpostu ārējās lapās dzelzs saturs ir četrreiz lielāks, kā iekšējās. Par cik augi nevar pārvietoties, barību tiem jāiegūst tur, kur tie aug. Šajā procesā vislielāko pilnvērtību ir sasnieguši augstākie augi, kuros evolūcijas procesā ir izformējušās tādas specializētas struktūras, kā sakne, stumbrs un lapa. Blakus drošai iestiprināšanai, sakne no augsnes saņem ūdeni un minerālus. Lapa, esot bagāta ar hlorofilu, ir spējīga realizēt fotosintēzi. Šī procesa pamatā ir sakņu no augsnes saņemtā ūdens savienošana ar atmosfēras ogļskābo gāzi. Fotosintēzes mērķis ir iegūt vienkāršākos cukurus organisku barošanas produktu priekš augiem, kur tas var uzkrāties.
Uzziniet vairāk par ūdens attīrīšanas metodiem
uz augšu